Daudzi cilvēki kategoriski atsakās ticēt apzinātai saziņai ar smalkajām enerģijām. Tas nav nekāds pārsteigums. Jo mūs neviens nav mācījies, kā “sazināties” ar tāda veida radībām. Diemžēl. Tāpēc, ka tieši tur, smalko enerģiju sfērā, ir paslēptas atslēgas uz pārpilnību.
Kad es runāju par smalko enerģiju, es domāju mūs aptverošo, neredzamo spēku. Indieši to sauc par prānu, ķīnieši par – ci, havajieši par mannu, bet germāņu ciltis to dēvēja par od. Tas ir tas pats spēks, pateicoties kurai dzīve uz Zemes ir iespējama, pateicoties kurai veidojas radīšana.
Viss, ko mēs redzam visapkārt – cilvēki, dzīvnieki, augi, akmeņi, upes, mākoņi – nav nekas cits, kā šīs enerģijas materiālā parādība. Un nauda nav izņēmums, tā ir šīs ci enerģijas parādības dažādība; monētas, naudaszīmes, dārglietas – ir tās visredzamākais iemiesojums.
Pēc savas būtības enerģija, tai skaitā arī naudas enerģija, nav ne pozitīva, ne negatīva; tā ir neitrāla. Tikai tad, kad mēs sākam izmantot enerģiju saviem mērķiem, kad aktivizējam to ar savām domām un sajūtām, tā iegūst vienas vai otras īpašības.
Enerģija var dziedināt un bagātināt, bet var arī iznīcināt. Es runāju to tiem, kuri naudu uzskata par kaut ko netīru, sliktu, bet tiekšanos pēc tās – zemu, apkaunojošu, “grēku”. Nauda var būt kaitīga, tāpat kā kaitīga var būt jebkura lieta, jebkuras zāles, ja netiek ievēroti morāles likumi.
Nauda var nomelnot cilvēka dvēseli, kas naudu nostādījis augstāk par visu pasaulē un cenšas izsisties pie tās par jebkuru cenu (tieši izsisties, no vārda “sist”!), bet var arī to papildināt, palīdzēt darīt labas lietas, atklāt un realizēt savas spējas, padarīt pasauli sev apkārt labāku.
Viens no ideālajiem Renesanses tēliem – bagātais grands vai pilsētnieks, kurš apguva humanitārās zināšanas, kuram piemīt laba gaume un kurš kļūst par zinātnieku un mākslinieku aizstāvi. Citiem vārdiem sakot, bagātības ideāls ir spēja izsmalcināti iekārtot māju un valsti, veicināt zinātnes, amatniecības un mākslas labklājību.
Līdzīgs uzskats parādījās arī Krievzemē 17. gadsimtā. Kņazs Vasīlijs Golicins, Sofijas Aleksejevas (1682 – 1689) valdnieks, ir teicis: “Bagātība ir vajadzīga ne tāpēc, lai piebāztu pilnas lādes, bet gan tāpēc, lai parādītu pakļautajiem pareizu apgaismota cilvēka dzīvesveidu. Mana bibliotēka vienā mirklī pastāstīs par labklājību nezinītim, nekā klētis, kas ir līdz malām pilnas ar graudiem”.
Pat pats vārds “bagātība” – ir īpašs vārds. Bagāts ir tas, kurš ir savā sirdī iepazinis Dievu! Varbūt tieši tāpēc tagadējie, bagātie cilvēki dēvē sevi par oligarhiem un biznesmeņiem, un nevis bagātniekiem?
Un tā, lai sasniegtu labklājību savā dzīvē, ir jāsaprot divas lietas. Nauda ir enerģija, kas sniedz cilvēkam iespējas.
Iespējas iegūt, valdīt pār cilvēkiem, priecāties, izraisīt cieņu, parādīt autoritāti…Un, jo vairāk enerģijas, jo plašākas iespējas. Turklāt tas attiecas ne tikai uz naudas enerģiju, bet arī uz paša cilvēka personīgo enerģiju. Visvairāk enerģijas ir Dievam – no turienes arī Viņa lielās iespējas.
Naudas enerģiju var pārvaldīt. Lai to darītu, nepieciešams radīt vienādu rezonansi ar naudu, bet pirms tam – zināt likumus, kuriem tā pakļaujas.
Pāršķir lapu un iepazīsties ar visiem pārticības likumiem: